Porcelāns
“Elfu Fabrika” iztēlojas Latvijas gleznotāja Helenas Savickas rokas darba porcelāna kolekciju. Strādāt Helena sāka vairāk kā 30 gadus atpakaļ uz Rīgas porcelāna, bijušā Kuznecovas rūpnīcas. Strādāja в ceham, pēc tam mākslas laboratorijā, kur radīja savējos pirmos modeļus. Pēc Latvijas mākslas akadēmijas nobeiguma Helena Savicka atver nelielu studiju, kurā skrīne arī līdz šodienai. Visi tās darbi ir izpildīti un izkrāsoti ar rokām pa orģinālām skicēm. Tās porcelāns atšķiras ar cēlu pienainu nokrāsu, ārkārtēju vieglumu un caurspīdīgumu. Paši vērtīgākie darbi tiek izpildīti vītnes pa biskvītu tehnikā, kas ļauj nodot tievas detaļas, izdarīt tēlus reālistiskākus un apjomīgus. Savējos darbos Helena izmanto tikai slavena kaulu porcelāna augstākās šķiras, pērkot izejvielu uz vecas bagātinošas rūpnīcas Anglijā.
Porcelāna šķiras dalās uz cietiem un mīkstiem, atšķiroties ar porcelāna masas sastāvu un glazūras ainu. Paši vērtīgākie un dārgi skaitās izstrādājumi no kaulu porcelāna. Tieši no viņa top paši daiļākie, tievi, caurspīdīgi pasaulē un praktiski bezsvara izstrādājumos, ko dekorēja sīkas detaļas un greznojumi. Tie ir pietiekami cieti un spējīgi pārnest nelielus sitienus, un asus temperatūru krītiņus. Porcelāna īpašības ir atkarīgas no kaolīna proporcijas maisījumā. Ar ko viņa vairāk, jo grūtāk viņu kausēt. Jo ciets sanāk pats porcelāns. Plastisku masu atlej formās, vai apstrādā uz podniecības riņķa. Atlietie formā priekšmeti kaltē un apdedzināti. Pirmo reizi pie 600-800 °С. Pēc tam uz izstrādājumu sanes glazūru un no jauna aizlaiž uz apdedzi. Blāvs un grubuļains biskvīts iegūst gludumu un raksturīgu matētu spīdumu. Gatavu izstrādājumu izkrāso un no jauna aizlaiž krāsnī, kur apdedzināti pie 1300-1500 °Ar, lai attēls iekļūtu iekšpus līmeņa
Porcelāns ir cēla un īpaši kvalitatīvā keramikas aina. Galvenā izejviela porcelāna ražošanā ir kaolīns. (no ķīniska kao lig – porcelāna “ķīnisks” māls). Tā ir baltas krāsas māla augstākā šķira.
Recepti izgudroja ķīnieši, vairāk kā 14 gadsimtus atpakaļ. Tie stingri glabāja tehnoloģijas noslēpumus. Spiegiem draudēja obligātā un mokpilna nāve. Tikai XIV gadsimtā, pateicoties portugāļu jūrniekiem, Eiropa varēja pirmoreiz iepazīties ar porcelānu, kas maksāja milzīgā naudu. Tikai XVI gadsimtā mūkiem ar benediktiešiem izdevās izzagt māla paraugus un tehnoloģijas aprakstu. Eiropā iesākās personīgās izejvielas drudžainie meklējumi. Veiksme smaidīja Prūsijai. Netālu no pilsētiņas Mejsens tika atklāti balta māla lieli krājumi. Ražošanu bija priekšgalā jaunais mācītais Johan Fridrih Betger. Viņa izstrādājumi izrādījās tik veiksmīgi, ka Saksonijas valdnieks, ne novēlējot dalīties ar savējo iegādi, ieslodzīja meistaru cietumā. Tikai pēc diviem gadsimtiem Anglijā iesākās slavena kaulu porcelāna rūpnieciskas ražošanas laikmets. Tūlīt pēc tā pa visu Eiropu sāka atvērties jauni uzņēmumi. Vīne, Berlīne un Servas rūpnīcas ražoja lielisku porcelānu, pakāpeniski izspiežot no ķīnisku un Japānu konkurentu Eiropas tirgus.
19 gadsimta beigās zināmais Krievijas rūpnieks Matvejs Kuznecovs atver Rīgā slavena Duļovas keramiskas rūpnīcas filiāli. Jaunos cehos uzstāda aprīkojumu, kurš ir labāks, pa tiem laikiem. Izejviela iepirkās tikai Vācijā un Anglijā. Vairāk kā 100 gadus Rīgas porcelāna rūpnīca ražoja greznas servīzes un ikdienišķus traukus, kļūstot ar augstas kvalitātes etalonu. Viņa produkcija lietoja liela popularitāti arī bagātās savrupmājās, gan darba nomalēs.
